Pūpolu svētdiena

Palielināt attēlu

Visa Baznīca šajā dienā piemin notikumus, kas risinājās Jeruzalemē, kad Kristus uz ēzelīša iejāja Jeruzalemē. Tauta viņu sagaidīja, skaļā balsī saukdama: “Svētīts, kas nāk Kunga vārdā!”.  Cilvēkos valda prieks, jo nāk tas, kuru tik ļoti gaidīja. Tautas atbrīvotājs. Jēzus kā karalis dodas uz savu troni, kas ir krusts!

Taču šis notikums ir reizē gaviļu un ciešanu brīdis, to zina tikai Kristus! Gaviles - jo tā ir Jēzus triumfālā ieiešana Jeruzalemē, kad tauta Viņam klāj savas drēbes un palmu zarus uz ceļa, kur Viņš jāja. Ciešanas - jo sākas lielais smagais ceļš uz krustu!
    
Tauta gavilē. Taču ir viena cilvēku grupa, kura protestē. Tie ir farizeji -  iespaidīgi tautas vadītāji. Viņiem tas nav izdevīgi. Iedomība un lepnība viņiem ir aizsegusi acis. Viņi nespēj saskatīt savu Pestītāju.
    
Šī pati tauta, kas sagaida Kristu un viņam uzgavilē jau pēc pāris dienām sauks vārdus, kas ir pavisam citādāki: “Sit Viņu krustā!” Kāpēc tā? Varbūt šo tautu maldināja vai piekukuļoja? Kas? Kāpēc?

Arī šodien daudzi cilvēki dažbrīd sauc Kristum: “Slavēts, kas nāk Kunga vārdā!”, bet pēc brīža: “Sit Viņu krustā!” Kas ir tas, kas tik krasi cilvēkam liek mainīt domas? Varbūt kāds viņam iestāsta, kas tas viņam nav izdevīgi, varbūt kāds aptumšo prātu, varbūt cilvēks negrib izcelties no pelēkās masas? Grēks ir tas, kas cilvēkam liek mainīt pozīcijas. Kad cilvēka dzīvē notiek skaisti mirkļi, viņš saka: “Slavēts, kas nāk Kunga vārdā!”, bet, ja cilvēks iekrīt grēkā, līdz ar to viņš saka: “Sit Viņu krustā!”.

Mūsdienu cilvēkam šīs situācijas nav svešas. Atliek tikai pārcilāt notikumus, kas risinās mūsdienu sabiedrībā, bet galvenokārt arī manā sirdī. Ir tik daudz patiesības, kuras nevaru pieņemt, lai gan zinu, ka man nav taisnība, taču savas iedomības dēļ es cīnos par savu godu. Bet uzvaras nav un nebūs, jo patiesībai pieder galavārds. Kristus ir ceļš, patiesība un dzīvība. Kristus un iedomība, kā arī lepnība neiet kopsolī! Man ir jāizvēlas un mana sirds to zina - tas ir Kristus, kas nāk Kunga vārdā!